You are currently browsing the category archive for the ‘Domas’ category.
Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.
Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?
Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.
Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”
Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.
Tie visi ir vīrieši.
Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.
No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts.
Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu.
Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies.
Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.
Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.
Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?
Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.
Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”
Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.
Tie visi ir vīrieši.
Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.
No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts. Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu. Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies. Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.
Brīvdienās klejojot pa Rīgas grāmatu svētkiem un ne tikai (pavārgrāmatas meklējumos izstaigātas visas lielākās galvaspilsētas grāmatnīcas) ievēroju lielas atlaides Haruki Murakami grāmatām. Bija sirdī sāpīte, jo visas tika pirktas par lielām naudiņām. Taču pēkšņi es pamanu plauktā guļam Murakami uzvārda brāļa grāmatu. Vārdu es neatceros, tāpēc google nepalīdz (rāda šķēpmetēju u.c.), bet pēc anotācijas noprotams, ka darbība risinās 20. gs otrajā pusē un ir tāds neliels hardcore variants – ar netīrību, neķītrību un visu kas tam piedienas. Būtu interesanti noskaidrot ko sīkāk.
Iedvesmai citāts no Haruki Murakami plānākās grāmatas “Aituvīra Ziemassvētki:”
“1. Bedre jārok ar lāpstu, kas gatavota no pīlādžkoka zara. (Tāpēc, ka svētais Aitzintnieks bija iekritis bedrē līdz ar savu pīlādžkoka ķūzi.)
2. Bedrē jāiekrīt Ziemassvētkos pulksten vienos sešpadsmit minūtēs naktī. (Tāpēc, ka svētais tieši tajā brīdī bija iekritis bedrē.)
3. Iekrītot bedrē, jāņem līdzi pusdienām ēdieni bez cauruma vidū.
1. un 2. nosacījums likās vēl necik jēgā, bet to nu gan Aituvīrs nesaprata, kāpēc, lecot divus metrus dziļā bedrē, vajadzētu ņemt līdzi pusdienas.”
Jāpiezīmē, ka Aitu profesors bedres dziļumu bija noteicis tieši 2 metrus un 3 centimetrus.
Manā īpašumā nonākusi Sūzenas Kolinsas grāmata Bada spēles. Uz vāka “stāv rakstīts” – lai gan darbība risinās nākotnē, var saskatīt biedējošas paralēlas ar mūsdienām. Patiesi, nosaukums varētu raisīt satraukumu daudzos.
Interesanti, ka mazpazīstamā rakstniece Sūzena Kolinsa līdzīgi kā romānu “Krēsla” autore Stefanija Meiere spēja radīt pasaules bestselleru. Viens ir radīt bestselleru, pavisam cits – radīt pārdotāko grāmatu sēriju, kas ir izdevies abām. (Bada spēļu turpinājums izdots š.g. spetembrī, bet triloģijas noslēgums – 2010.g., par Krēslas veiksmes stāstu neatgādināšu).
Atliek jautāt vai problēmas ir informācijas koncentrēšanā vai tā vienkārši ir veiksmīga biznesa stratēģija?
Grāmatas apskats drīzumā.
Esmu atrisinājis savu pirmo japāņu mīklu. Lēni, pamatīgi, bet līdz galam. Risinot atcerējos un saskatīju milzīgu līdzību ar QR kodu (redzams attēlā augšā). Visbiežāk kodu esmu pamanījis uz O kartes reklāmas plakātiem pilsētā un laikraksta Dienas bizness pirmās lapaspuses augšējā labā stūra.
Ideja: Reklāmdevējiem nevis vienkārši uzštancēt attēlu, bet gan likt mums – patērētājiem padomāt, atrisināt mīklu un iegūt vajadzīgo attēlu.
Īsa QR darbības shēma.
Šī nebūs grēksūdze. Šī būs atzīšanās. Aiz loga valda tumsa. Logā sitas koku zari, motoru un cilvēku skudru pūznis dar bojas nerimstošā mehānismā, tam visam seko mašīnu mirdzošās acis. Guļu mīkstā gultā, krāsnī sprakšķ malka, un mani apņem patīkama siltuma straume. Aplieku roku ap draudzenes pleciem un jūtos kā Dieva ausī. Beidzas laika ziņas, un sākas Domburšovs. Pārtikas krīze, bezdarbs,ekonomikas problēmas – man gribas aizbēgt no tā visa, man gribas ēst. Man gribas čipsus, konfektes un cepumus. Vēlos našķēties. Ir tik grūti vakaros izvest suni, aiziet uz veikalu pēc izdegušās spuldzes vai nomazgāt traukus, bet tagad man gribas čipsus. Esmu gatavs celties no gultas, vilkt zābakus, cimdus, cepuri un ziemas mēteli un likt to darīt arī manai meitenei. Runā, ka kāpšana pa trepēm sadedzina daudz kaloriju un ir veselīga, mēs sevi mierinām. Esam kā bērni atsvaru šūpolēs. Atsperamies un esam augšā, tomēr, lai kā mēs censtos, zemes pievilkšanas spēks dara savu un smagākais būs lejā. Šovakar vienā pusē apsēdies kaulains afrikānis, kuru kopā ar divpadsmit brāļiem un māsām uztur vientuļā māte, bet otrā pusē – mana nerimstošā vēlme pēc kārumiem. Groziņā vietu atrod kola, lielā, divlitrīgā, tā iznāk lētāk, rēķinot uz litru. Blakus tai iekārtojas čipsu paka ar atplēšamiem sāniem, lai vieglāk atvērt. Rīts, protams, jāiesāk ar sulu, kas pagatavota no 18 saldiem apelsīniem. Karalisko itāļu krējuma saldējumu ar šokolādes gabaliņiem šovakar nepērkam, tā vietā iegādājamies čupačupsus, ko izsūkāsim, vēl nesasnieguši mājas. Pa lielveikala radio skan reklāma. Sākumu es nedzirdu, bet beigu frāze skan: «..šis piedāvājums ir kā zefīrs kartupeļu maisā.» Man mežonīgi sagribas zefīrus, maigos, ar šokolādes glazūru. Tos, kurus var uzkost pie tējas. Mmmmmmmm! Samaksājam. Vide mainās. Izgaismoto lielveikalu ar kondicionēto gaisu nomaina autostāvvieta ar mašīnu simtiem. Sapnī ar vaļējām acīm redzu pārtikas produktu lērumu un cilvēkus, kas to visu stumj savā kuņģī. Man sagriežas galva, un vējš apziņā ienes jautājumu: «Kas ir smagāks – afrikāņu ģimene vai mēs abi ar pilnu iepirkumu maisiņu no kartona, kas sadalīsies vidē?»
Rīgā, 2008./2009. gada ziemā.
Esmu šeit ieradies, lai vēstītu par aktualitātēm.
Par svarīgo un svarīgāko.
Labdien!
Nesen komentēja: