Ko mēs ēdām un kam ticējām pagājušajā ziemā?

Šī nebūs grēksūdze. Šī būs atzīšanās. Aiz loga valda tum­sa. Logā  sitas  koku  zari, motoru un  cilvēku  skudru pūznis dar  bojas  nerimstošā  mehānismā,  tam  visam  seko  mašīnu mirdzošās  acis.  Guļu mīkstā  gultā,  krāsnī  sprakšķ malka, un mani  apņem  patīkama  siltuma  straume.  Aplieku  roku ap draudzenes pleciem un  jūtos kā Dieva  ausī. Beidzas  lai­ka  ziņas,  un  sākas  Domburšovs.  Pārtikas  krīze,  bezdarbs,ekonomikas  problēmas  –  man  gribas  aizbēgt  no  tā  visa, man  gribas  ēst. Man  gribas  čipsus,  konfektes un  cepumus. Vēlos  našķēties.  Ir  tik  grūti  vakaros  izvest  suni,  aiziet  uz veikalu pēc izdegušās spuldzes vai nomazgāt traukus, bet ta­gad man  gribas  čipsus. Esmu  gatavs  celties no  gultas,  vilkt zābakus,  cimdus,  cepuri  un  ziemas mēteli  un  likt  to  darīt arī manai meitenei. Runā, ka kāpšana pa  trepēm sadedzina daudz kaloriju un  ir veselīga, mēs  sevi mierinām. Esam kā bērni  atsvaru  šūpolēs. Atsperamies  un  esam  augšā,  tomēr, lai  kā mēs  censtos,  zemes  pievilkšanas  spēks  dara  savu  un smagākais  būs  lejā.  Šovakar  vienā  pusē  apsēdies  kaulains afrikānis, kuru kopā ar divpadsmit brāļiem un māsām uztur vientuļā māte, bet otrā pusē – mana nerimstošā  vēlme pēc kārumiem. Groziņā vietu atrod kola, lielā, divlitrīgā, tā iznāk lētāk,  rēķinot  uz  litru.  Blakus  tai  iekārtojas  čipsu  paka  ar atplēšamiem sāniem, lai vieglāk atvērt. Rīts, protams, jāiesāk ar sulu, kas pagatavota no 18 saldiem apelsīniem. Karalisko itāļu  krējuma  saldējumu  ar  šokolādes  gabaliņiem  šovakar nepērkam,  tā vietā  iegādājamies čupačupsus, ko  izsūkāsim, vēl  nesasnieguši mājas.  Pa  lielveikala  radio  skan  reklāma. Sākumu es nedzirdu, bet beigu frāze skan: «..šis piedāvājums ir kā zefīrs kartupeļu maisā.» Man mežonīgi sagribas zefīrus, maigos, ar šokolādes glazūru. Tos, kurus var uzkost pie tējas. Mmmmmmmm!  Samaksājam.  Vide  mainās.  Izgaismoto lielveikalu  ar  kondicionēto  gaisu  nomaina  autostāvvieta  ar mašīnu simtiem. Sapnī ar vaļējām acīm redzu pārtikas pro­duktu  lērumu  un  cilvēkus,  kas  to  visu  stumj  savā  kuņģī. Man sagriežas galva, un vējš apziņā ienes jautājumu: «Kas ir smagāks – afrikāņu ģimene vai mēs abi ar pilnu  iepirkumu maisiņu no kartona, kas sadalīsies vidē?»

Rīgā, 2008./2009. gada ziemā.