[picapp src=”b/4/d/9/British_Paratroopers_Have_841e.jpg?adImageId=6905223&imageId=1772230″ width=”500″ height=”333″ /]

Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.

Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?

Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.

Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”

Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.

Tie visi ir vīrieši.

Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.

No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts.

Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu.

Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies.

Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.

 

Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.

Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?

Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.

Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”

Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.

Tie visi ir vīrieši.

Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.

No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts. Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu. Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies. Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.

Advertisements