You are currently browsing the category archive for the ‘Domas’ category.

[picapp src=”b/4/d/9/British_Paratroopers_Have_841e.jpg?adImageId=6905223&imageId=1772230″ width=”500″ height=”333″ /]

Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.

Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?

Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.

Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”

Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.

Tie visi ir vīrieši.

Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.

No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts.

Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu.

Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies.

Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.

 

Šodien par divām lietām: pašdarbniekiem (tiltā kāpējiem) un tradīcijām latviešu pavārmākslas/ ēdienu gatavošanas šovos.

Tā kā augstāk redzamā bilde vairāk attiecas uz otro, tas sākšu ar to. Kas redzams brīvdienu rītos rosāmies virtuvē mūsu televīzijas uztvērējos?

Mārtiņš Sirmais vienā kanālā, savukārt citā glābējkomanda „Cepums” ar pavāriem Lauri un Rolandu dodas pie sabiedrībā vairāk vai mazāk zināmiem cilvēkiem.

Ēterā parādās arī Mārtiņš Rītiņš ar saviem garšas ceļojumiem. Pirms kāda laika aktīvi tēmā rosījās Elmārs Tannis un Egils Zariņš savā „rīta mikslī.”

Esmu pamanījis vienojošu faktoru visos šajos gadījumos.

Tie visi ir vīrieši.

Nav Latvijā atvēlēts laiks kādai sievietei pavārei, kas mācītu mūsu valsts gardēžus. Nav manos spēkos spriest vai tas saistīts ar mentalitāti un uzskatiem, ka vīrieši ir labākie pavāri (es arī tam pievienojos), vai arī tā ir vienkārši liela, liela sakritība.

No ēdieniem uz tiltiem. Vakar vakarā paveroties pa logu redzēju policijas mašīnas ar bākugunīm un milzu sastrēgumu zem sava loga – bija bloķēts Vanšu tilts. Pārbaudot portālus, atrodu, ka pa vantīm rāpjas kāds jaunietis, satiksme ir apturēta visos virzienos ap tiltu. Tā kā man bija jānokļūst centra pusē, devos nelielā pastaigā ar piedzīvojumu elementiem. Sasniedzot zonu pie balstiem un cilvēku pūli, sapratu, ka arī gājēji netiek laisti pāri. Izmantot Akmens tiltu un doties atpakaļ uz tramvaju nevēlējos, tāpēc nedaudz atkāpos Saules akmens virzienā un vēroju skatu. Pa tilta pašu augšu, smaili, staigā cilvēki. Grūti atšķirt, kurš ir vaininieks, kurš likuma sargs. Esmu tur 16:30. Notikumi risinās jau divas stundas. Apzvanu draugus un radus vaicājot par notiekošo. Man ziņo, ka pāri tiltam tomēr izdevies tikt aptuveni desmit cilvēkus lielam bariņam un, ka augšā esošais draudot nolekt, ja viņam kāds tuvosies. Neziņa un pārsteigums par to kā viens cilvēks spēj mainīt tik daudzu mūsu dzīves. Krastmala sarkanbaltsarkana no mašīnu lukturiem. Sastrēgumi visas pilsētas mērogā, taurēšana un stress. Sarunas ar draudzenēm, sievām, vīriem, mātēm un tēviem pa mobilajiem telefoniem un situācijas apspriešana vai teikums par kavēšanos. Ap sešiem tas viss beidzās, bet apbrīnojami, ka vakara ziņās bija tik maz vēstīts par šo notikumu. Tam varētu būt vairāki iemesli, bet, manuprāt, sīkāka informācija liktos aizraujoša daudziem simtiem un tūkstošiem, kas bija saistīti ar Rīgu un pārvietošanos tajā vakar vakarā.

Advertisements

[picapp src=”d/2/b/5/The_New_Term_c313.jpg?adImageId=6686046&imageId=6751236″ width=”500″ height=”335″ /]

Brīvdienās klejojot pa Rīgas grāmatu svētkiem un ne tikai (pavārgrāmatas meklējumos izstaigātas visas lielākās galvaspilsētas grāmatnīcas) ievēroju lielas atlaides Haruki Murakami grāmatām. Bija sirdī sāpīte, jo visas tika pirktas par lielām naudiņām. Taču pēkšņi es pamanu plauktā guļam Murakami uzvārda brāļa grāmatu. Vārdu es neatceros, tāpēc google nepalīdz (rāda šķēpmetēju u.c.), bet pēc anotācijas noprotams, ka darbība risinās 20. gs otrajā pusē un ir tāds neliels hardcore variants – ar netīrību, neķītrību un visu kas tam piedienas. Būtu interesanti noskaidrot ko sīkāk.

Iedvesmai citāts no Haruki Murakami plānākās grāmatas “Aituvīra Ziemassvētki:”

“1. Bedre jārok ar lāpstu, kas gatavota no pīlādžkoka zara. (Tāpēc, ka svētais Aitzintnieks bija iekritis bedrē līdz ar savu pīlādžkoka ķūzi.)

2. Bedrē jāiekrīt Ziemassvētkos pulksten vienos sešpadsmit minūtēs naktī. (Tāpēc, ka svētais tieši tajā brīdī bija iekritis bedrē.)

3. Iekrītot bedrē, jāņem līdzi pusdienām ēdieni bez cauruma vidū.

1. un 2. nosacījums likās vēl necik jēgā, bet to nu gan Aituvīrs nesaprata, kāpēc, lecot divus metrus dziļā bedrē, vajadzētu ņemt līdzi pusdienas.”

Jāpiezīmē, ka Aitu profesors bedres dziļumu bija noteicis tieši 2 metrus un 3 centimetrus.

Manā īpašumā nonākusi Sūzenas Kolinsas grāmata Bada spēles.  Uz vāka “stāv rakstīts” – lai gan darbība risinās nākotnē, var saskatīt biedējošas paralēlas ar mūsdienām. Patiesi, nosaukums varētu raisīt satraukumu daudzos.

Interesanti, ka mazpazīstamā rakstniece Sūzena Kolinsa līdzīgi kā romānu “Krēsla” autore Stefanija Meiere spēja radīt pasaules bestselleru. Viens ir radīt bestselleru, pavisam cits – radīt pārdotāko grāmatu sēriju, kas ir izdevies abām. (Bada spēļu turpinājums izdots š.g. spetembrī, bet triloģijas noslēgums – 2010.g., par Krēslas veiksmes stāstu neatgādināšu).

Atliek jautāt vai problēmas ir informācijas koncentrēšanā vai tā vienkārši ir veiksmīga biznesa stratēģija?

Grāmatas apskats drīzumā.

Esmu atrisinājis savu pirmo japāņu mīklu. Lēni, pamatīgi, bet līdz galam.  Risinot atcerējos un saskatīju milzīgu līdzību ar QR kodu (redzams attēlā augšā). Visbiežāk kodu esmu pamanījis uz O kartes reklāmas plakātiem pilsētā un laikraksta Dienas bizness pirmās lapaspuses augšējā labā stūra.

Ideja: Reklāmdevējiem nevis vienkārši uzštancēt attēlu, bet gan likt mums – patērētājiem padomāt, atrisināt mīklu un iegūt vajadzīgo attēlu.

Īsa QR  darbības shēma.

Šī nebūs grēksūdze. Šī būs atzīšanās. Aiz loga valda tum­sa. Logā  sitas  koku  zari, motoru un  cilvēku  skudru pūznis dar  bojas  nerimstošā  mehānismā,  tam  visam  seko  mašīnu mirdzošās  acis.  Guļu mīkstā  gultā,  krāsnī  sprakšķ malka, un mani  apņem  patīkama  siltuma  straume.  Aplieku  roku ap draudzenes pleciem un  jūtos kā Dieva  ausī. Beidzas  lai­ka  ziņas,  un  sākas  Domburšovs.  Pārtikas  krīze,  bezdarbs,ekonomikas  problēmas  –  man  gribas  aizbēgt  no  tā  visa, man  gribas  ēst. Man  gribas  čipsus,  konfektes un  cepumus. Vēlos  našķēties.  Ir  tik  grūti  vakaros  izvest  suni,  aiziet  uz veikalu pēc izdegušās spuldzes vai nomazgāt traukus, bet ta­gad man  gribas  čipsus. Esmu  gatavs  celties no  gultas,  vilkt zābakus,  cimdus,  cepuri  un  ziemas mēteli  un  likt  to  darīt arī manai meitenei. Runā, ka kāpšana pa  trepēm sadedzina daudz kaloriju un  ir veselīga, mēs  sevi mierinām. Esam kā bērni  atsvaru  šūpolēs. Atsperamies  un  esam  augšā,  tomēr, lai  kā mēs  censtos,  zemes  pievilkšanas  spēks  dara  savu  un smagākais  būs  lejā.  Šovakar  vienā  pusē  apsēdies  kaulains afrikānis, kuru kopā ar divpadsmit brāļiem un māsām uztur vientuļā māte, bet otrā pusē – mana nerimstošā  vēlme pēc kārumiem. Groziņā vietu atrod kola, lielā, divlitrīgā, tā iznāk lētāk,  rēķinot  uz  litru.  Blakus  tai  iekārtojas  čipsu  paka  ar atplēšamiem sāniem, lai vieglāk atvērt. Rīts, protams, jāiesāk ar sulu, kas pagatavota no 18 saldiem apelsīniem. Karalisko itāļu  krējuma  saldējumu  ar  šokolādes  gabaliņiem  šovakar nepērkam,  tā vietā  iegādājamies čupačupsus, ko  izsūkāsim, vēl  nesasnieguši mājas.  Pa  lielveikala  radio  skan  reklāma. Sākumu es nedzirdu, bet beigu frāze skan: «..šis piedāvājums ir kā zefīrs kartupeļu maisā.» Man mežonīgi sagribas zefīrus, maigos, ar šokolādes glazūru. Tos, kurus var uzkost pie tējas. Mmmmmmmm!  Samaksājam.  Vide  mainās.  Izgaismoto lielveikalu  ar  kondicionēto  gaisu  nomaina  autostāvvieta  ar mašīnu simtiem. Sapnī ar vaļējām acīm redzu pārtikas pro­duktu  lērumu  un  cilvēkus,  kas  to  visu  stumj  savā  kuņģī. Man sagriežas galva, un vējš apziņā ienes jautājumu: «Kas ir smagāks – afrikāņu ģimene vai mēs abi ar pilnu  iepirkumu maisiņu no kartona, kas sadalīsies vidē?»

Rīgā, 2008./2009. gada ziemā.

Esmu šeit ieradies, lai vēstītu par aktualitātēm.
Par svarīgo un svarīgāko.

Labdien!